Inflācijas mirāža

Sekojošais ir daļa no Henrija Hezlita "Ekonomikas mācība vienā lekcijā".

Oriģināla autortiesības pieder Random House Inc., 1745 Broadway, 3rd floor, New York, NY 10019, USA. Tulkojuma autortiesības pieder briviba-net.lv. Jebkura ši teksta kopēšana ir atļauta tikai tadā gadijumā kad ir atrunāta pilna atsauce uz teksta autoru. Oriģinālais teksts nedrikst būt pārtaisīts.

Reizi pa reizei es esmu uzskatījis par vajadzīgu brīdināt lasītāju, ka kāds rezultāts būs tāds vai savādāks, tikai tad, ja neņem vērā inflāciju. Nodaļās par sabiedrisko darbu un kredītiem es pieminēju ka inflācijas radītos sarežģījumus nāksies atlikt uz vēlāku laiku. Taču nauda un monetārā politika ir tik nozīmīgi katrā ekonomiskajā procesā, ka šāda to atdalīšana pat uzskates nolūkos ir ļoti grūta. Nodaļās par valdības un arodbiedrību algu politiku, peļņu un ražošanu vairākas atšķirīgu monetāro politiku radītās sekas vajadzēja apskatīt uzreiz.

Pirms ķeramies pie konkrētu gadījumu apskatīšanas, mums vajadzētu paraudzīties uz inflācijas sekām kopumā. Bet vēl pirms tam jājautā, kāpēc inflācija pastāvīgi tiek uzskatīta par kādu mistisku glābēju, kāpēc tai ir tāda sena un neatminama pievilcība un kāpēc tās sirēnu mūzika ne vienu vien nāciju ir uzvilinājusi uz ekonomikas posta takas?

Visacīmredzamākā, bet reizē arī visvecākā un visstūrgalvīgākā kļūda uz kuru balstās liela daļa inflācijas maģiskās pievilcības ir “naudas” un “bagātības” jaukšana. Kā vairāk nekā pirms diviem gadsimtiem rakstīja Adams Smits “Tas, ka labklājību nosaka naudas, zelta vai sudraba daudzums ir populārs pieņēmums, kas dabiski izriet no naudas dubultās funkcionalitātes - no naudas kā maiņas rīka un naudas kā vērtības mēra... Īsāk sakot, valodā vārdus “nauda” un ”bagātība” nereti uzskata par sinonīmiem”.

Taču reālā bagātība ir tajā, kas tiek saražots un patērēts: pārtikā ko ēdam, drēbēs ko valkājam, mājās kur dzīvojam. Tā slēpjas ceļos un dzelzsceļos, mašīnās, vilcienos, kuģos un lidmašīnās, klavierēs, gleznās un grāmatās. Un tomēr verbālā divdomība ir ārkārtīgi spēcīga un pat tie, kas parasti atšķir naudu no bagātības, dažreiz tomēr kļūdās. Ikviens saprot, ka, ja viņam personiski būs divas reizes vairāk naudas, tad viņš varēs nopirkt divas reizes vairāk visa kā, ja viņam būs trīs reizes vairāk naudas, tad viņš būs trīs reizes “bagātāks”. Daudziem pavisam dabisks šķiet secinājums, ka, ja valdība laidīs apgrozībā vairāk naudas, tad visi no tā kļūs bagātāki.

Šādi domā visnaivākie inflacionisti. Otra mazāk naiva grupa saprot, ka viss nevar būt tik vienkārši, jo tad valdība jau sen būtu atrisinājusi visas mūsu problēmas vienkārši drukājot naudu. Viņi saprot, ka te slēpjas kāds āķis, tāpēc viņi ierosina ierobežot papildus izlaistās naudas daudzumu. Viņi ierosina laist apgrozībā, tikai tik daudz, lai izlīdzinātu kādu mistisku “deficītu” vai aizpildītu kādu abstraktu “spraugu”.

Hroniski pietrūkst pirktspējas, viņi domā, ka tā tas ir tāpēc, ka ražotājiem netiek dots pietiekami daudz naudas, lai viņi kā patērētāji spētu atpirkt pašu saražoto produkciju. Kaut kur ir kāda mistiska “sūce”. Daži to pierāda ar “aprēķinu” palīdzību. Viņi ņem un saskaita visu, tad viņi ņem un saskaita visu vēlreiz, tikai šoreiz viņi dažas lietas pieskaita vairākas reizes. Tas neapšaubāmi rada satraucošu starpību. To viņi nosauc par “A maksājumiem” un “A + B maksājumiem”. Tad viņi nodibina apvienību un iziet ielas pieprasot valdībai laist apgrozībā vairāk naudas vai kredītu, lai kompensētu trūkstošos B maksājumus.

Šādi primitīvi “sociālo kredītu” aizstāvji liekas nedaudz muļķīgi, bet ir bezgala daudz cilvēku, kas uz šīs pašas kļūdainās mācības pamata, nedaudz izsmalcinātākā veidā veido “zinātniskus” plānus, kā laist apgrozībā pietiekami daudz papildus naudas, lai aizpildītu kādu mistiskā veidā aprēķinātu iztrūkumu.

Zinošākie inflacionisti saprot un atzīst, ka palielinoties apgrozībā esošās naudas daudzumam, samazinās katras atsevišķās naudas vienības vērtība, vai citiem vārdiem sakot, ka tas novedīs pie preču un pakalpojumu cenu pieauguma. Taču tas viņus nesatrauc, gluži otrādi, tas ir tieši tas, ko viņi vēlas. Daži no viņiem uzskata, kas gala rezultātā tas uzlabos nabadzīgo debitoru stāvokli attiecībā pret bagātajiem kreditoriem. Citi uzskata, ka tas stimulēs eksportu un kavēs importu, vēl kādi citi domā, ka tas ir labs līdzeklis, kā tikt galā ar depresiju, kā “likt industrijai sākt atkal darboties” vai kā sasniegt “vispārēju nodarbinātību”.

Ir neskaitāmas teorijas, kas skar palielināta naudas daudzuma ietekmi uz cenām, tas sevī ietver arī banku kredītus. Taču ir arī tādi, kas uzskata, ka naudas daudzumu nekādi neietekmējot cenas var palielināt gandrīz vai neierobežoti. Viņi saskata šo palielināto naudas daudzumu, kā cilvēku pirktspējas palielinājumu, tādejādi ļaujot ikvienam pirkt vairāk nekā pirms tam. Taču viņi vai nu vienmēr aizmirst, ka visi cilvēki kopā nevar nopirkt divtik daudz, ja vien divtik daudz netiek saražots, vai arī domā, ka nevis nepietiekamais darbaspēks, izejmateriāli un ražošanas kapitāls attur ražošanas apjomus no neierobežotas pieaugšanas, bet gan patērētāju nepietiekamā spēja nopirkt produkciju. Viņi pieņem, ka, ja cilvēki grib nopirkt kaut ko un viņiem ir pietiekami daudz naudas, lai to izdarītu, tad šī lieta automātiski saražosies.

Ir vēl kāda grupa, pie kuras pieder arī daži ievērojami ekonomisti, kas stingri turas pie mehāniskās teorijas par naudas piedāvājuma ietekmi uz preču un pakalpojumu cenām. Šī grupa uzskata, ka visa nācijas nauda tiks iemainīta pret visām nācijas saražotajām precēm un pakalpojumiem. Tāpēc kopējā naudas daudzuma vērtībai pareizinātai ar tās aprites ātrumu jābūt vienādai ar kopējo nopirkto preču un pakalpojumu vērtību. Tāpēc, pieņemot, ka naudas aprites ātrums nemainās, katras naudas vienības vērtība vienmēr būs tieši atkarīga no aprite esošās naudas daudzuma. Dubultojiet apritē esošās naudas daudzumu vai banku kredītus un jūs dubultosiet arī cenas, trīskāršojiet to un jūs trīskāršosiet arī cenas. Palieliniet apritē esošās naudas daudzumu n reizes un ari cenas palielināsies n reizes.

Šeit pietrūkst vietas, lai izskaidrotu visas šajā šķietami ticamajā teorijā iekļautās kļūdas.* Tā vietā mēs apskatīsimies, kā tieši palielinoties apgrozībā esošās naudas daudzumam pieaug cenas.

Palielinātais naudas apjoms parādās specifiskā veidā. Pieņemsim, ka tas parādās, jo valdība ir nolēmusi palielināt savus izdevumus vairāk nekā tā vēlētos un nekā tā ir spējīga atļauties no pašreizējiem nodokļiem, vai arī valsts parādzīmēm, kas iegādātas par reāliem cilvēku ietaupījumiem. Pieņemsim, ka valdība sadrukā naudu, lai norēķinātos par kara izdevumiem. Pirmais šādas darbības rezultāts būs, tas, ka pieaugs karā izmantoto preču cenas, kas to ražotājiem un viņu darbiniekiem dos papildus līdzekļus. (Nodaļā par cenu kontroli mēs dažus inflācijas radītus sarežģījumus vienkāršuma dēļ atlikām uz vēlāku laiku, tagad, runājot par inflāciju, pievērsīsimies šiem sarežģījumiem. Kad ņemsim vērā arī tos, redzēsim, ka tie nemaina mūsu analīzes galvenos secinājumus. Tie vienīgi samazina vai paslēpj dažas no agrāk minētajām sekām, kas savukārt krietni saasina vēlākās problēmas)

Kara preču ražošanā nodarbinātajiem būs vairāk naudas. Viņi to iztērēs dažādos sev nepieciešamos produktos un pakalpojumos. Šo preču nu pakalpojumu tirgotāji pateicoties palielinātajam pieprasījumam, varēs paaugstināt savas produkcijas cenas. Tie, kam būs vairāk naudas varēs atļauties maksāt šīs paaugstinātās cenas, jo negribēs iztikt bez šiem produktiem, jo viņiem būs vairāk naudas, bet katras atsevišķās naudas vienības vērtība viņiem būs mazāka.

Kara preču ražotājus sauksim par A grupu, bet tos no kuriem viņi pērk sev nepieciešamās preces un pakalpojumus par B grupu. Lielākas peļņas rezultātā B grupa pirks sev nepieciešamās preces no kādas grupas C, tādejādi nodrošinot viņiem lielāku peļņu, kā rezultātā viņi varēs pirkt sev nepieciešamās lietas no vēl kādas grupas D. Šādi viss turpināsies kamēr šāda cenu celšanās būs notikusi katrā jomā. Kad tas būs noticis gandrīz katram būs vairāk naudas, taču, pieņemot, ka ražošanas apjomi nav palielinājušies, arī preču un pakalpojumu cenas būs atbilstoši cēlušās. Neviens nebūs bagātāks kā pirms tam.

Tas gan nebūt nenozīmē, ka ikviena relatīvā vai absolūtā bagātība paliks nemainīga. Gluži otrādi, inflācijas process noteikti ietekmēs vienu grupu labklājību savādāk nekā citu. Visvairāk iegūs pirmie, kas saņems papildus naudu. A grupas naudas daudzums palielināsies pirms cenu pieauguma, tāpēc viņi varēs iegūt vairāk preču un pakalpojumu. B grupas naudas daudzums palielināsies vēlāk, kad dažu preču cenas jau būs palielinājušās, bet arī viņi beigu beigās būs ieguvēji. Turpretī pārējo grupu naudas daudzumi palielināsies pēc cenu pieauguma, tāpēc viņiem nāksies sadzīvot ar augstākajām cenā, lai iegūtu sev nepieciešamo, tādejādi viņu dzīves līmenis būs zemāks nekā sākuma.

Šo procesu varētu izskaidrot sīkāk, sadalot sabiedrību četrās teorētiskās ražotāju grupās A, B, C un D. Ja šīs naudas pieaugumu saņem alfabētiskā secībā, tad brīdī kad A grupa būs saņēmusi 30% naudas pieaugumu, preču un pakalpojumu cena nebūs mainījušās. Tad, kad B grupa būs saņēmusi 20% naudas pieaugumu, cenas būs pieaugušas tikai par 10%. Līdz laikam, kad C grupas ienākumi būs palielinājušies par 10%, cenas būs pieaugušas jau par 15%, savukārt laikā, kad D grupas ienākumi nebūs mainījušies, cenas būs pieaugušas par veseliem 20%. Citiem vārdiem sakot, pirmo grupu palielināto ienākumu sniegtie ieguvumi noteikti tiks kompensēti ar pēdējo grupu zaudējumiem.

Pavisam iespējams, ka pēc pāris gadiem inflācija beigsies un tās beigu rezultāts būs 25% pieaugums vispārējajā naudas daudzumā un cenās, kur abi šie lielumi ir vienlīdzīgi izdalīti uz visām grupām. Taču tas neatcels pārejas perioda ieguvumus un zaudējumus. D grupa, piemēram, būs spējīga pirkt tik pat cik pirms inflācijas, lai arī tās ienākumi būs palielinājušies par 25%. Taču tā nekad nespēs kompensēt pārejas perioda zaudējumus, kad tās ienākumi vēl nebija palielinājušies, bet nācās maksāt par 30% vairāk par citu grupu ražotajām precēm un pakalpojumiem.

Tā nu mēs redzam, ka inflācija izrādās ir tikai vēl viens šīs grāmatas centrālās problēmas piemērs. Tā uz pārējo rēķina var sniegt īslaicīgus ieguvumus kādām īpašām izredzētām grupām. Ilgtermiņā tā atstāj plašas un postošas sekas uz visu sabiedrību. Par salīdzinoši neliela inflācija izkropļo ražošanas struktūru. Tā noved pie tā, ka dažas biznesa nozares uz pārējo rēķina pārmērīgas izplešanās, kas savukārt noved pie nepareizas un neefektīvas kapitāla izmantošanas. Kad inflācija sabrūk, vai apstājas, nepareizi izmantotais kapitāls ražošanas iekārtu, rūpnīcu vai biroja ēku formā nespēj atpelnīt sevi un zaudē lielu daļu savas vērtības.

Tāpat nav iespējams lēni un mierīgi apturēt inflāciju, tādejādi novēršot tai sekojošo ekonomisko pagrimumu. Patiesībā, ja reiz sākta, inflāciju nav iespējams pat apturēt kādā vēlamā brīdī, kad cenas ir sasniegušas kādu iepriekš norunātu atzīmi, jo ne politiskie, nedz arī ekonomiskie spēki vairs nespēj to kontrolēt. Nevar gribēt ar inflācijas palīdzību pacelt cenu līmeni par 25%, jo ja no tā būtu kāds labums (zināmām grupām no tā patiešām būs kāds labums), tad, ja cenu līmeni paceltu par 50%, tas būtu divreiz izdevīgāk, savukārt, ja to paceltu par 100%, tas būtu četras reizes izdevīgāk. Grupas, kas no šī procesa iegūst, vienmēr uzstās uz tā turpināšanu.

Vēl neiespējamāk ir kontrolēt naudas vērtību inflācijas laikā, jo kā mēs nu jau esam redzējuši, tā nepakļaujas nekādiem striktiem likumiem. Piemēram, neviens nevar teikt, ka paaugstinot naudas daudzumu par 100% katras naudas vienības vērtība samazināsies par 50%. Naudas vērtība ir atkarīga no tās īpašnieku subjektīvās vērtību sistēmas. Šis vērtību mērs savukārt nav atkarīgs vienīgi no naudas daudzuma, kas kādam pieder, bet arī no naudas kvalitātes. Kara laikā valsts naudas vienības vērtība ne zeltā ir atkarīga no tās panākumiem kaujaslaukā. Uzvaru gadījumā tās vērtība attiecībā pret citām valūtām pieaugs, zaudējumu gadījumā kritīsies neatkarīgi no tās daudzuma. Cilvēku vērtību mērs normālos apstākļos bieži vien būs atkarīgs no tā, kādas naudas daudzuma izmaiņas cilvēki sagaida nākotnē. Ņemot vērā preces un pakalpojumus tirgū, tas būs atkarīgs arī no tā kā cilvēks vērtē savu naudas daudzumu un kā viņš novērtē citu cilvēku naudas vērtības mēru.

Šis viss izskaidro kāpēc hiperinflācijas apstākļos naudas vienības vērtība rītās daudz straujāk nekā tās daudzums tiek vai vispār var tikt palielināts. Kad tiek sasniegts šis posms, posts ir gandrīz pilnīgs. Bankrots ir gandrīz iestājies.

Un tomēr inflācijas spars nekad neizsīkst. Gandrīz vai liekas, ka neviena valsts nav spējīga mācīties no otras kļūdām tāpat kā neviena paaudze nemācās no tās priekšgājēju neveiksmēm. Katra valsts un katra paaudze seko vienai un tai pašai mirāžai. Katra no tām cer uz vieniem un tiem pašiem “Mirušās jūras augļiem”, kas mutē pārvēršas par smiltīm. Neskaitāmu ilūziju radīšana ir inflācijas dabā.

Mūsdienās visbiežāk dzirdētais arguments par labu inflācijai ir, ka tā “liks rūpniecības zobratiem griezties”, ka tā glābs mūs no nebeidzamajiem zaudējumiem un stagnācijas, no nebeidzamās dīkstāves un ka tā atnesīs vispārēju nodarbinātību. Šis arguments savā primitīvajā formā balstās uz mūžseno naudas un reālās bagātības sajaukšanu. Tas pieņem, ka tiek radīta papildus “pirktspēja” un ka tās sekas pašas sevi aizvien pavairo. Taču reālā preču un pakalpojumu pirktspēja rodas tikai no citām precēm un pakalpojumiem. To nevar tā vienkārši radīt sadrukājot papīrīšus, ko mums labpatīk saukt par naudu. Viens no tirgus ekonomikas pamatlikumiem ir, ka lietas, ko saražo A tiek iemainītas pret lietām, ko saražo B.

Inflācija patiesībā izmaina cenu un izmaksu attiecību. Vissvarīgākā izmaiņa kam tā ir paredzēta ir preču un pakalpojumu cenu celšana attiecībā pret algām, lai atjaunotu uzņēmēju peļņu, lai atjaunojot normālu cenu un ražošanas izmaksu attiecību tā stimulē neizmantoto resursu izmantošanu.

Uzreiz būtu jābūt skaidram, ka to var panākt arī tiešāk un daudz godīgāk samazinot darbam nepiemērotās algas. Bet gudrākie inflācijas aizstāvji uzskata, ka politiskā ceļā to panākt nav iespējams. Dažreiz viņi iet vēl tālāk un apgalvo, ka jebkurš mēģinājums tieši samazināt algas, lai samazinātu bezdarbu esot “anti-nodarbinošs”. Bet tajā pat laikā paši viņi atklāti piedāvā piekrāpt nodarbinātos un samazināt viņu reālās algas paaugstinot cenas.

Viņi piemirst, ka darbaspēks ir kļuvis gudrāks, ka lielās arodbiedrības tagad algo ekonomistus, kas labi pārzina darbaspēka jautājumus un ka darbaspēks netiek piekrāpts. Tādejādi liekas, ka minētā politika šajos apstākļos neizpildīs nedz savus ekonomiskos nedz arī politiskos mērķus. Tieši lielo un ietekmīgo arodbiedrību biedru algām būtu nepieciešama korekcija, tieši tāpēc arī šīs arodbiedrības uzstāj, ka to biedru algas vajadzētu regulāri paaugstināt proporcionāli dzīvošanas izmaksu pieaugumam. Ja šī spēcīgo arodbiedrību prasība netiks īstenota, kļūdainā cenu un algu attiecība saglabāsies arī nākotnē. Algu struktūra var deformēties vēl vairāk, dēļ ne-arodbiedrību strādniekiem ar kuru algām arī pirms inflācijas bija problēmas, jo tās arodbiedrību spiediena dēļ varēja būt pārmērīgi ierobežotas, tagad pārejas periodā viņi cietīs vēl vairāk.

Dažreiz arī zinošākie inflācijas aizstāvji rīkojas liekulīgi. Viņi neizklāsta savus uzskatus līdz galam atklāti un tāpēc reizēm viņi apmāna pat paši sevi. Viņi sāk savas runas naivo inflacionistu stilā, runājot par papīra naudu, it kā tā būtu kāda veida bagātība, kas itin viegli rodas spiestuvē. Viņi nopietni apspriež “pavairošanos” ar kuras palīdzību katrs valdības nodrukātais un iztērētais dolārs maģiski kļūst vairāku dolāru vērts, kas visi vairo valsts labklājību.

Viņi novērš savu un sabiedrības uzmanību no depresijas patiesajiem iemesliem. Jo patiesie depresiju iemesli visbiežāk ir nesamērojamības algu, cenu un izmaksu sistēmā, nesamērojamības starp algām un cenām, starp izejmateriālu un saražotās produkcijas cenām, starp vienu cenu un kādu citu, starp vienu algu un kādu citu. Reizēm šādas nesamērojamības atņem ražotājiem jebkādu vēlmi kaut ko ražot, reizēm ražošanu padara vispār neiespējamu. Tirgus ekonomikas locekļu dabisko savstarpējo saistību dēļ ražošanas krīze izplatās visapkārt. Kamēr šīs nesamērojamības netiek novērstas, nevar būt ne runas par normālas ražošanas un nodarbinātības atjaunošanu.

Tiesa, inflācija var reizēm novērst šīs nesamērojamības, taču tad tas nebūs atklāts un godīgs, bet gan inflācijas vadīts veids. Inflācija patiešām pārklāj ilūzijas plīvuru pār jebkuru ekonomisko procesu. Tā samulsina un apkrāpj gandrīz ikvienu, ieskaitot tos, kas no tās cieš. Mēs visi esam pieraduši mērīt savus ienākumus un bagātību naudā. Šis ieradums ir tiks spēcīgs, ka pat profesionāli ekonomisti un statistiķi nevar to pārvarēt. Nav viegli vienmēr skatīties uz visu reālo preču aspektā. Kurš gan no mums nejūtās bagātāks un lepnāks, kad kāds paziņo, ka mūsu valsts ienākumi ir dubultojušies salīdzinājumā ar kādu pirms inflācijas periodu, diemžēl tas ir noticis tikai naudas aspektā. Pat klerks, kas kādreizējo 75 dolāru vietā tagad saņem 120, ir pārliecināts, ka tagad viņam iet labāk, lai arī tagad viss maksā divreiz vairāk nekā tad, kad viņš saņēma 75 dolārus. Viņš, protams, nav akls un redz, ka dzīvošanas cenas ir dubultojušās, taču viņš ne tagad pilnībā saprot savu reālo stāvokli, nedz arī viņš to saprastu, ja cenas nebūtu dubultojušās, bet viņa alga būtu samazināta, lai dotu viņam tādu pat pirktspēju kāda viņam ir tagad. Inflācija ir kā pašsuģestija, kā hipnoze tā ir apdullinājusi cilvēkus, lai tie vairs nejustu savas rīcības negatīvās sekas.

Šī ir inflācijas politiskā funkcija. Tieši tāpēc, ka tā samulsina visus, to tik bieži izmanto modernās plānveida ekonomiku valdības. Ceturtajā nodaļā mēs vienā piemērā jau redzējām, ka valdības pasūtījumi jaunas darbavietas nerada. Ja šo darbu veikšanai nepieciešamā nauda tiek savākta ar nodokļu palīdzību, tad par katru valdības iztērēto dolāru nodokļu maksātāji, savu vēlmju un vajadzību apmierināšanai, var iztērēt par vienu dolāru mazāk. Par katru ar valdības pasūtījumu palīdzību radīto “jauno” darbavietu privātajā sektorā kāda cita tiek iznīcināta.

Bet pieņemsim, ka par valdības pasūtījumiem tomēr netiek maksāts no nodokļu naudas, pieņemsim, ka par tiem tiek maksāts ar deficīta finansējuma palīdzību, proti, ka valdība aizņemās vai arī sadrukā naudu, lai samaksātu par kādu savu pasūtījumu. Tad izskatās ka iepriekš minētās negatīvās sekas nenotiek. Šķiet ka valdības pasūtījums ir radījis “papildus” pirktspēju. Neviens nevar apgalvot, ka nodokļu maksātājiem būtu atņemts kaut kas un uz brīdi lieka, ka mēs esam ieguvuši kaut ko, par to neko nedodot pretī.

Un tagad saistībā ar šo nodaļu, apskatīsim vēlākās sekas. Ikvienu aizņēmumu kādu dienu nāksies atdot, jo valdība nevar mūžīgi aizņemties un nekad neatmaksāt savus parādus. Ja nu gadījumā tā tomēr mēģinātu, tā kādu dienu bankrotētu. Kā 1776 gadā novēroja Adams Smits “Kad reiz valsts parādi ir sakrājušies līdz zināmai summai, tikai retā gadījumā tie visi tiks godīgi nomaksāti. Patiesībā vienīgais veids kā to izdarīt varētu būt ar valsts ienākumu palīdzību, bet ja tas reiz tiek darīts, tad tas neizbēgami noved pie bankrota, kas tikai reizēm tiek atklāti atzīts, taču vienmēr ir reālas”. Kad reiz valdība nonāk pie savu parādu atmaksāšanas, tai noteikti jāiekasē vairāk nodokļu nekā tā tērē. Un tāpēc tieši šajā vēlākajā periodā tiks iznīcinātas vairāk darbavietu nekā būs radījis kāds valdības pasūtījums. Smagie nodokļi, kas tagad ir nepieciešami ne vien atņem pirktspēju, bet arī samazina ražotāju vēlmi kaut ko ražot, attīstīties un paplašināties. Tie samazina kopējs valsts ienākumus un pārticību.

Vienīgais veids, kā izvairīties no šī secinājuma ir rīkoties tā parasti rīkojās valdības tēriņu aizstāvji, proti, uzskatīt ka pie varas esošie politiķi tērēs naudu vienīgi citādi neizbēgamos depresijas jeb deflācijas periodos, parādu atmaksu atliekot uz vēlāku laiku, kas citādāk būtu saistījies ar uzplaukumu jeb inflāciju. Žēl tikai, ka politiķi tā nekad nerīkojas. Arī ekonomikas analītiķi parasti ir pārliku piesardzīgi un iesaistītais politiskais spiediens tik liels, ka maz ticams, ka valdība jel kādreiz varētu rīkoties šādā veidā. Ja reiz kāds ir ķēries pie deficīta tēriņiem, tad tas rada pamatīgus zaudējumus, kas par katru cenu pieprasa turpināt deficīta tēriņus.

Ja neviens nemēģina godīgi nomaksāt uzkrātos parādus un tā vietā mēģinot pārspēt inflāciju, tad neizbēgami seko iepriekš aprakstītās sekas, jo valsts nevar iegūt kaut ko neko nedodot par to pretī. Inflācija ir tikai īpaša nodokļu iekasēšanas forma, iespējams vissliktākā no iespējamajām formām, kas parasti visstiprāk ietekmē tieši tos, kam ir vismazāk ko maksāt.

Ja runājam par pieņēmumu, ka inflācija visus ietekmē vienādi, (šajā sakarā mēs jau esam redzējuši ka tā nav) tad varētu to salīdzināt ar situāciju, kad visu preču nodokļi būtu vienādi, vienādas nodokļu likmes gan maizei un pienam, gan arī dimantiem un kažokādām. Tāpat tie varētu būt tūkstošiem citu nodokļu ar vienādām likmēm ikvienam, pavisam ignorējot katra ienākumu līmeni. Inflācija ir nodoklis ne tikai katra personiskajiem tēriņiem, bet arī ietaupījumiem un dažādajām apdrošināšanām. Tas ir katra cilvēka tīrā kapitāla nodoklis, bez jebkādiem izņēmumiem, nodoklis, kur nabagais maksā procentuāli tādu pat nodokli kā bagātais.

Taču situācija ir pat vēl sliktāka, jo, kā mēs jau esam redzējuši, inflācija neietekmē visus vienādi. Daži no tās cieš vairāk nekā citi. Parasti tieši nabadzīgie ir tie, kas cieš proporcionāli vairāk nekā bagātie, jo viņiem nav nekādu iespēju pasargāt sevi veicot dažādus spekulatīvus pirkumus. Inflācija ir nodokļa veids, ko neviena valsts struktūra nevar kontrolēt, un kas bez žēlastības uzbrūk visos virzienos. Tāpat nav iespējams paredzēt inflācijas apjomu. Mēs zinām, kāds tas ir šodien, bet mēs nekādi nevaram zināt kāds tas būs rīt, tieši tāpat kā rīt mēs nekādi nevarēsim zināt kāds tas būs parīt.

Tāpat, kā jebkurš cits nodoklis, inflācija nosaka zināmus noteikumus, kuriem vēlāk ir jāpakļaujas visiem indivīdiem un uzņēmumiem. Tā traucē taupībai un apdomībai, bet palīdz bezrūpīgai izšķērdībai. Nereti tā spekulāciju padara izdevīgāku par godīgu ražošanu. Tā izjauc visas normālās attiecības ekonomikā. Tās neattaisnojamās netaisnības virza cilvēkus izmisīgu risinājumu virzienā. Tā sēj fašisma un komunisma sēklas, tā liek vēlēties totalitāru kontroli, bet beigās tā neizbēgami noved pie rūgtās patiesības un ekonomikas sabrukuma.

uz augšu






Subjektīvā pielietojuma-vērtība ne vienmēr ir balstīta uz patieso objektīvo pielietojuma-vērtību. Pastāv lietas, kurām subjektīvā pielietojuma-vērtība ir pievienota tādēļ, ka cilvēki dziļi tic, ka lietām ir spējas radīt viņiem vēlamo efektu. No otras puses, pastāv lietas, kuras ir spējīgas radīt vēlamo efektu, kam nav pievienota nekāda pielietojuma-vērtība, taču cilvēki vienākši nezina par šo faktu.

Cilvēka darbība, Mises


Ervīna Šifa "Kā ekonomika attīstās (vai neattīstās)"


  Ludwig von Mīses Institūts Latvijā YouTubā


 
 mises.lv  info@mises.lv